1991. gada Latvijas atkārtota atzīšana de jure (de iure) bija tādu vēsturisku pārmaiņu kā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) un starptautiskās komunistiskās sistēmas sabrukuma rezultāts, ko lielā mērā veicināja Latvijas un abu pārējo Baltijas valstu tautu cīņa par valstiskuma un demokrātijas atjaunošanu. Izšķirošā nozīme bija neveiksmīgajam PSRS 1991. gada augusta apvērsumam un Krievijas prezidenta lēmumam par Latvijas neatkarības atzīšanu.

Atzīšanas problēmas risināšana noritēja mijiedarbībā starp trim galvenajiem aktoriem – Latvija un pārējās Baltijas valstis, PSRS centrālā vara un Rietumu valstis, kuru vidū īpaša loma bija Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV).

Pēc Baltijas valstu okupācijas un aneksijas 1940. gadā Rietumu valstis ievēroja t. s. okupācijas neatzīšanas politiku. Viskonsekventāk šo politiku ievēroja ASV valdības. 23.07.1940. ASV valsts sekretāra vietnieks Samners Vellss (Benjamin Sumner Welles) nāca klajā ar t. s. Vellsa deklarāciju, kas nosodīja Baltijas valstu neatkarības iznīcināšanu un norādīja, ka ASV šādu rīcību neatbalsta un neatzīst. Daudzu valstu attieksme tomēr nebija tik konsekventa.

Par Latvijas neatkarības idejas uzturēšanu rūpējās Latvijas diplomātiskais dienests un trimdas latviešu organizācijas.

Jau Latvijas Tautas frontes (LTF) 1. kongresā 1988. gadā izskanēja uzskats, ka nepieciešams aktivizēt ārpolitisku darbību. Viens no galvenajiem darbības virzieniem bija sakari ar Rietumu valstīm.

Nozīmīgs darbības virziens bija kontakti ar latviešu trimdas organizācijām. 10.–12.12.1988. jaunās LTF valdes locekļi Edvīns Inkēns un Sandra Kalniete apmeklēja Amerikas Latviešu apvienības ārkārtas kongresu Vašingtonā. S. Kalniete vēlāk atzīmēja, ka pastāvēja lielas savstarpējas sapratnes un uzticības problēmas. Tomēr 15.–19.05.1989. latviešu īpašumā Abrenes pilī, Francijā, notika tikšanās starp Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes locekļiem un LTF valdes pārstāvjiem: PBLA atzina LTF par sadarbības partneri.

Pakāpeniski sākās kontaktu veidošana starp LTF un Rietumu valstu valdībām, darbs ar Rietumu parlamentiem un sabiedrisko domu. Nozīmīgi bija 1989. gada pavasara un vasaras notikumi. 31.05.1989. LTF Domes valde uzstājās ar aicinājumu “Visiem LTF biedriem!”, kurā aicināja apspriest frontes iestāšanos cīņā par Latvijas pilnīgu politisko un ekonomisko neatkarību. Šī ideja guva plašu atbalstu organizācijā un sabiedrībā.

Ļoti nozīmīgs darbības virziens bija Baltijas tautu neatkarības kustību sadarbība. Tās rezultātā tika organizēta 23.08.1989. akcija Baltijas ceļš – cilvēku ķēde no Tallinas līdz Viļņai. Tā pievērsa plašu pasaules uzmanību un aktualizēja Baltijas jautājumu starptautiskā mērogā. Pēc Augstāko padomju ievēlēšanas un valdību izveidošanās, un neatkarības deklarāciju pieņemšanas 1990. gada pavasarī sākās Baltijas valstu Augstāko padomju un valdību sadarbība.

Baltijas valstu lēmumi par neatkarības atjaunošanu 1990. gada pavasarī uzsāka jaunu periodu. Lietuvas Neatkarības akts 11.03.1990. izraisīja asu Maskavas reakciju, ekonomisku blokādi un draudus pielietot spēku. Vienlaikus tas nozīmēja Baltijas valstu neatkarības problēmas tālāku internacionalizāciju, Rietumu valstīm, piemēram, ASV, Francijai, Vācijai, cenšoties panākt situācijas atslābumu starp Baltijas valstīm un PSRS centrālo varu un novērst spēka pielietošanu. 1990. gada 4. maija Latvijas Augstākās padomes deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” radīja nepieciešamību aktivizēt diplomātisko darbu. PSRS centrālā vara Mihaila Gorbačova (Михаил Сергеевич Горбачёв) vadībā reālas sarunas par Latvijas neatkarības atzīšanu neuzsāka. Savukārt Rietumu valstu nostāja sagādāja vilšanos: Rietumu valstis par prioritāriem uzskatīja tādus jautājumus kā M. Gorbačova varas saglabāšana, atbruņošanās problēma, Vācijas atkalapvienošanās un jaunas starptautiskas kārtības veidošana. Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere (Margareth Thatcher) 29.05.1990. vēstulē Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam rakstīja, ka ilglaicīga Baltijas valstu neatkarība būs atkarīga no vienošanās ar PSRS un aicināja vest sarunas ar Maskavu. Rietumu valstu pārstāvji uzsvēra, ka Baltijas valstīm nav efektīvas kontroles pār savu teritoriju.

Baltijas valstu kontakti ar Rietumiem tomēr paplašinājās. 30.07.1990. Ministru padomes priekšsēdētāju Ivaru Godmani un ārlietu ministru Jāni Jurkānu pieņēma ASV prezidents Džordžs Bušs (George Herbert Walker Bush). 1991. gada janvāra asinsizliešanas Viļņā un Rīgā ievērojami nostiprināja starptautiskās simpātijas pret Baltijas valstīm un to autoritāti. Kontakti visaugstākajā līmenī kļuva par parastu parādību, tomēr neatkarības atzīšanas termiņi bija neprognozējami. Latvija izvirzīja mērķi pakāpeniski iekļūt dažādos starptautiskos forumos.

19.08.1991. notika valsts apvērsuma mēģinājums PSRS. PSRS vadība – Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteja (Государственный комитет по чрезвычайному положению) PSRS viceprezidenta Genādija Janajeva (Геннадий Иванович Янаев)  vadībā – pasludināja prezidentu M. Gorbačovu par atstādinātu un izsludināja ārkārtas stāvokli. Pučisti ieveda karaspēku Maskavā. Baltija kara apgabala spēki sāka īstenot kontroli Rīgā. Tomēr jau 21.08.1991. Krievijas iedzīvotāju un vadības pretestības dēļ apvērsums cieta neveiksmi. Tas beidzot lika pamatu Latvijas un Baltijas valstu neatkarības starptautiskajai atzīšanai. Augstākā padome 21.08.1991. pieņēma konstitucionālo likumu par “Latvijas Republikas valstisko statusu”, nosakot, ka Latvijas Republika ir neatkarīga demokrātiska republika, kurā suverenā vara pieder Latvijas tautai.

Igaunijas un Lietuvas Augstākās padomes pieņēma lēmumu atzīt Latvijas neatkarību jau 22.08.1991. Pirmā no Rietumu valstīm par neatkarības atzīšanu 22.08.1991. paziņoja arī Islandes Ārlietu ministrija. 23.08.1991. par Baltijas valstu neatkarības atzīšanu paziņoja Beļģijas Ārlietu ministrija.

Krievijas Federācijas prezidenta Borisa Jeļcina (Борис Николаевич Ельцин) opozīcija augusta pučam bija nostiprinājusi viņa starptautisko autoritāti. Viņa lēmums atzīt Baltijas valstu neatkarību, izdodot attiecīgus dekrētus 24.08.1991., pavēra ceļu vispārējai Baltijas valstu neatkarības atzīšanai. Dekrēts paredzēja atzīt Latvijas Republikas valstisko neatkarību un izveidot diplomātiskās attiecības. 24.08.1991. par neatkarības atzīšanu paziņoja arī Dānijas Karalistes ārlietu ministrs un Baltijas valstu atbalstītājs Ufe Ellemans-Jensens (Uffe Ellemann-Jensen). Turpmāko dažu dienu laikā sekoja dažādas formas lēmumi un paziņojumi par Latvijas un abu pārējo Baltijas valstu neatkarības atzīšanu.

Par ļoti būtisku uzskatāma lielvalstu un starptautisko organizāciju nostāja. 27.09.1991. notika Eiropas Kopienas (European Community) 12 dalībvalstu ārlietu ministru apspriede Briselē, kurā tie apsveica Baltijas valstis ar suverenitātes un neatkarības atjaunošanu un izteica gatavību nekavējoties nodibināt diplomātiskās attiecības. Šāda lēmuma pieņemšanu aktīvi ierosināja Beļģija, Dānija un Vācija.

Laikā līdz augusta beigām par atzīšanu bija paziņojušas vairāk nekā 30 valstis, ieskaitot Austrāliju, Austriju, Beļģiju, Bulgāriju, Dāniju, Itāliju, Franciju, Kanādu, Poliju, Rumāniju, Ukrainu, Vācijas Federatīvo Republiku, Svēto Krēslu un Zviedriju.

ASV prezidents Džordžs Bušs 31.08.1991. parakstīja vēstuli, adresētu Latvijas Augstākās padomes priekšsēdētājam A. Gorbunovam. Prezidenta vēstulē bija izteikta gatavība atjaunot diplomātiskās attiecības un norādīts, ka ASV nekad nav atzinušas Latvijas vardarbīgo inkorporāciju PSRS. 02.09.1991. Dž. Bušs telefonsarunā informēja A. Gorbunovu par neatkarības atzīšanu un Baltijas valstu neatkarības atzīšanu paziņoja publiski. Dž. Buša rīcība tomēr tiek vērtēta kā vilcināšanās, kas vēl joprojām bijusi atkarīga no Maskavas nostājas.

PSRS centrālā vara svārstījās. M. Gorbačovs līdz septembra sākumam nesniedza skaidras atbildes par Baltijas valstu neatkarību. Septembra sākumā sanākušajā PSRS Tautas deputātu kongresā netika pieņemts lēmums par Baltijas valstu neatkarības atzīšanu. Kongresā 05.09.1991. tika izveidota jauna varas institūcija – PSRS Valsts padome, kurā ietilpa PSRS prezidents un savienoto republiku vadītāji. Valsts padome 06.09.1991. pieņēma lēmumu par Baltijas valstu neatkarības atzīšanu. Lēmums paredzēja sākt sarunas ar Latviju un pieprasīja ņemt vērā cilvēktiesību problemātiku.

10.09.1991. Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes (Conference on Security and Co-operation in Europe) ārlietu ministru apspriedē Maskavā tika pieņemts lēmums par Baltijas valstu uzņemšanu šajā organizācijā.

03.09.1991. Lielbritānijas un Francijas pārstāvji nodeva Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations, UN) ģenerālsekretāram Havjēram Peresam de Kvēljaram (Javier Pérez de Cuéllar) triju Baltijas valstu vadītāju lūgumus par uzņemšanu šajā organizācijā.

17.09.1991. Latvija (kā arī Lietuva un Igaunija un virkne citu valstu) tika uzņemta ANO.

Līdz 1991. gada beigām Latvijas neatkarības atjaunošanu atzina 93 valstis. 2020. gada rudenī Latvijai bija diplomātiskās attiecības ar 189 no 193 ANO dalībvalstīm.

Latvijas neatkarības atzīšana de jure Latvijai pavēra iespēju īstenot neatkarīgu ārpolitiku, kuras galvenais virziens bija atgriešanās Rietumu pasaulē, tai skaitā īstenot integrāciju Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (North Atlantic Treaty Organization, NATO) un Eiropas Savienībā (European Union), kā arī īstenot liberālās demokrātijas un brīvā tirgus vērtību un prakses pieņemšanu iekšpolitikā.